Barcelona street photographed by Christopher Anderson using the Canon EOS M5

Sākums

Kristofers Andersons (Christopher Anderson), kurš fotožurnālistiku apguva pašmācības ceļā, ir dzimis Kanādā, uzaudzis Teksasas rietumu daļā, bet visilgāk pieaugušā vecumā par savām mājām dēvēja Ņujorku. Viņš ir prestižās biedrības Magnum Photos biedrs un vēl nesen bija žurnāla New York Magazine pirmais fotogrāfs, kurš arī dzīvoja Ņujorkā, bet tagad kopā ar ģimeni veido jaunas mājas Barselonā. Mēs viņu notvērām, iepazīstoties ar jauno apkārtni, lai jautātu par viņa māju koncepciju un pieeju ielu fotografēšanai, kā arī uzzinātu, kas viņam ir laba kamera.

Ceļojuma mājas

Barselonas iela, kuru fotografējis Kristofers Andersons ar Canon EOS M5Krisam mājas ir viennozīmīgi saistītas ar saikni — ar viņa ģimeni, ar ielu skaņām un ritmiem un ar cilvēkiem, kas dzīvo viņa apkārtnē. Tomēr viņš ir ilgi ceļojis, lai atklātu, kur tās patiešām ir.

“Es diezgan agri pametu mājas, kurās biju uzaudzis, un esmu dzīvojis daudzās dažādās vietās — esmu apceļojis pasauli, meklējot eksotiku. Zinātkāre un piedzīvojumu gars mani virzīja uz priekšu — tomēr atskatoties arī atklāju, ko man nozīmē mājas.”

“Kad man vēl nebija ģimenes, es gandrīz nepārtraukti ceļoju — mana dzīve bija nemitīgā kustībā — mājas mēdza būt tur, kur pamodos attiecīgās dienas rītā. Faktiski man nebija māju, neskatoties uz to, ka kaut kur maksāju īri, jo man nebija piederības sajūtas. Bet aiz šīs pastāvīgās kustības slēpās dziņa meklēt vietu, kurai piederēt, dziņa meklēt mājas.”

“Mana dēla piedzimšana un grāmata SON (Dēls), kuru izveidoju par viņu, man lika pirmoreiz paraudzīties uz tuvējo apkārtni. Tikai tad man atausa doma, ka mājas drīzāk ir intīma vieta, kura tiek dalīta ar cilvēkiem, kurus mīlu, nevis kāda vieta, pilsēta vai noteikta ēka.”

“Tomēr visi līdz tam veiktie ceļojumi un uzņemtās fotogrāfijas mani sagatavoja uzņemt sava dēla attēlus. Un tie man sniedza to, ko es vienmēr biju meklējis fotogrāfijā, — patiesu saikni ar universālu pieredzi, kas bija arī pilnīgi unikāla personīgā pieredze.”

“Kopš grāmatas SON izveides man ir sajūta, ka liela daļa manu darbu turpina pētīt māju koncepciju, kā koncentriski apļi izplešoties no manas ģimenes kodola. Barselona ir vēl viens šī personīgā ceļojuma turpinājums. Es joprojām fotografēju savas mājas, šī ir tikai cita vieta, kurā to daru.”

Emocionālas saiknes veidošana

Kriss fotografēšanas darbību apraksta kā “ierīci, kas veido kontaktu starp mani un ar mani saistītām lietām” un kā “iemeslu iesaistīties un vairāk par sevi uzzināt”. Tomēr viņš atzīst, ka var paiet kāds laiks, līdz jaunās mājās iegūst emocionālu saikni vai tās sajūtas, kuras viņš vienmēr ir meklējis, — tos retos brīžus, kad tās ir tik spēcīgas, ka aizžņaudz kaklu.

“Kad es apskatu savus agrīnos darbus, kuri ir uzņemti man pilnīgi nepazīstamās vietās, es tur redzu jaunu atklājumu klātbūtni. Viss izskatās lieliski ar svaiguma un eksotiskas novitātes sajūtu — bet, kad tas ir pagājis un es kaut kur iegūstu bagātīgāku un dziļāku pieredzi, bildes pārvēršas par notikumiem.”

Saule un ēnas Barselonā, uzņemts ar bezspoguļu kameru EOS M5

“Piemēram, kad sāku uzņemt bildes projektam, kurš izveidojās par manu grāmatu SON, es to nedarīju profesionālā kontekstā — es vienkārši biju tēvs, kas fotografē savu ģimeni. Es biju pārsteigts, kad ieraudzīju, cik šīs bildes ir dabiskas, un sapratu, ka tas ir tas, ko es vienmēr esmu meklējis fotogrāfijā. Es nemēģināju uzņemt skaistu bildi — es vienkārši redzēju kaut ko, ar ko man bija saikne. Tas attiecas uz visu, ko fotografēju. Jo es labāk kaut ko saprotu, jo bildes ir dabiskākas un patiesas emocijas šajos attēlos ir spēcīgākas.“

“Tāpēc, kad es apstrādes laikā pārskatu attēlus, es nemeklēju perfekto gaismu, kompozīciju vai ekspozīciju — es meklēju attēlu, kas liek man apstāties un iebliež pakrūtē, tādu attēlu, kas mani emocionāli aizskar. Un tas arī ir vienīgais veids, kā ieinteresēt kādu citu, — ja tas viņā aizskar līdzīgu stīgu.”

Kristofera Andersona fotogrāfija ar pusmūža sievieti puķainā kleitā, izmantota kamera EOS M5

“Visi gaismas kombināciju, krāsu un citi triki ir kā cukurvate — tie bildei nerada saikni ar skatītāju — tie visi darbojas tikai kā dekorācijas. Bildes patiesā būtība ir tā, ar kuru jebkurš var izveidot saikni. Dažkārt tas ir kaut kas, ko nevarat pat izskaidrot, aprakstīt vai parādīt ar pirkstu, bet tas tur ir. Šī maģija liek attēlam izcelties uz pārējo fona — tas tiek pamanīts. Jebkurš var izveidot jauku bildi, bet man ar to nepietiek — es vēlos, lai ar manām bildēm tiktu izveidota dziļāka saikne.”

“Mans darbs ir aptvēris gan kara fotogrāfijas, gan portretus un visu, kas ir starp tiem, izmantojot daudzas dažādas vizuālās valodas, tomēr man tīk domāt, ka visus manus darbus apvieno viena lieta, un tā ir tā pati emocionālās saiknes sajūta.”

Ielu poēzija

Kriss skaidroja, ka, veidojot saikni ar nepazīstamiem cilvēkiem un vietām Barselonā, viņa mērķis bija notvert to, ko viņš dēvē par ielu jutekliskumu un poēziju:

 Atspīdumi uz mitra ceļa seguma, fotografēti ar Canon bezspoguļu kameru EOS M5

“Fotografējot ielas, ir brīnišķīgi tas, ka jums ir iespējas vērot un veidot saikni. Arī pati praktizēšana ir mācīšanās — līdzīgi kā spēlējot mūzikas instrumentu — praktizējot novērošanu, var iepazīt kādas vietas ritmu. Tas ir nedaudz līdzīgi kā radio regulēšana — vispirms ir statisks troksnis, pēc tam jūs pēkšņi ieskauj mūzikas skaņas un jūs izjūtat tās vietas ritmu, kurā esat. Es to varu aprakstīt tikai kā juteklisku baudu.”

“Un ārā uz ielām ir tie maģiskie putekļi, ar ko tiek apkaisītas bildes — varbūt tā ir gaisma, varbūt — kompozīcija, kas tās atdzīvina. Jo īpaši gaisma var izmainīt ainu un iegremdēt kādu detaļu tās pārpasaulīgajā mirdzumā, piepildot apkārtni ar kaut ko, kas plešas ārpus krāsām, darbības vai ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Es apzināti meklēju gaismu, bet es jūtu, ka gaisma ir intuitīva, kaut kas tāds, ko var sajust, bet nevar redzēt. Gaisma neaprobežojas ar mirkli.”

 Kristofera Andersona fotogrāfija ar sarkanmatainu meiteni Barselonas ielā, izmantota kamera M5

“Galu galā manas fotogrāfijas atspoguļo manu pieredzi vai to neatspoguļo, un, kad esmu ārā pilsētas ielās, es ceru uzņemt poēziju, nevis ziņu reportāžu! Kad viss apvienojas — kā meitene ar melnbalto T kreklu un spilgti sarkanajiem matiem, staigājot pa šauru ieliņu ar ārkārtīgi tumšām ēnām un spožu gaismu, — tā ir poēzija.”

Laba kamera

Lai uzņemtu Barselonas ielu poēziju, Kriss izmantoja EOS M5, Canon jauno kompakto un vieglo bezspoguļu kameru, kurai ir daudzi atribūti, kurus viņš vēlas atrast labā kamerā — vienkārša lietošana, ērta pārnēsāšana un precīza darbība.

“Labas kameras lietošana ir dabiska. Es vēlos ātri reaģēt uz kādu ainu un nedomāt par tehniskām lietām, jo man tas nozīmē izjaukt bildes maģiju. Daudz svarīgāk par kameras tehniskajiem datiem ir tas, lai tā varētu atvieglot emocionālas saiknes uzņemšanu bildē. Tāda maza un viegla kamera kā EOS M5 ir īpaši laba, kad man jānostaigā lieli attālumi, piemēram, 5 jūdzes, ko nogāju Barselonas uzņemšanas laikā!”

“Esmu pieradis pie strukturēta darba, kur katram ir savs instruments, kuru viņš zina un ar kuru ir ērti strādāt. Tas pats attiecas uz kameru; man jāzina, kā tā atbildēs un reaģēs, un jājūtas ar to ērti, lai es varētu uz to paļauties kā uz savu acu un roku turpinājumu. Man jāzina, ka tā savu darbu paveiks precīzi! EOS M5 to izdarīja.”