burano-italia-estelle-moreau.jpg

Satieciet sērfotājus: Tao, Aleksu un Karīnu

Kad esat pārvarējis sākotnējo šoku, ka tur — Minhenes pilsētas centrā upē varētu būt vilnis, rodas bijība pret tiem, kuri tur dodas katru dienu, lai sērfotu. Var vienkārši vērot iesācējus un salīdzināt ar pieredzējušiem veterāniem, tomēr uz viļņa izpaužas arī katra sērfotāja personība. Mēs satikāmies ar trīs viszināmākajiem vietējiem sērfotājiem Eisbahā, lai izstāstītu savu jaunāko stāstu “Pilsētas sērfotāji” no sērijas Nāciet un apskatiet.

Tao, 33, dienā strādā par rūpniecisko dizaineri, ir piedalījies divos Eiropas čempionātos un ir visātrākais Eisbahā. Pārsteidz, ka viss, ko Tao dara, izskatās tik vienkārši un bez piepūles. Viņš spēlējas ar vilni, nekad ar to necīnās, it kā viņam uz dēļa nebūtu svara. Viņš skaidro: “Kad sērfoju uz viļņa, es vienmēr cenšos ne par ko nedomāt. Viss notiek pats par sevi, un tas sērfošanā ir ļoti svarīgi, tu pazaudē prātu, kad dodies sērfot.”

Tao runā par sērfošanu tā, it kā tā būtu filozofija nevis sports, aprakstot to kā neatkārtojamu mirkļu sēriju: “Es domāju, ka perfektais mirklis ir atkarīgs no mirkļa. Tu atnāc, un te ir tikai divi vai trīs cilvēki, snieg, ir nakts, ir saulains, bet tas ir vairāk atkarīgs no iekšējās sajūtas. Katrs vilnis ir citāds, katrs mirklis ir citāds, to pašu mirkli nevar notvert otrreiz.”

Aleks un Karīna ir pāris, kurus kopā saveda Eisbaha. Karīna stāsta: “Kad esmu uz viļņa kopā ar Aleksu, tas ir kā mūsu kopējais izaicinājums, jo tā ir lieta, kas mums ir kopīga un kuru mēs izbaudām, un kuru mēs mīlam — tātad tā ir mūsu lieta.”

Aleks, 37, vietējais fotogrāfs un videogrāfs ir sērfojis šeit jau gandrīz desmit gadus, bet mīlestību uz sērfošanu ir nākusi no bērnības Brazīlijā. Viņš stāsta: “Es sāku sērfot, kad man bija pieci gadi. Mans tēvs mani iemācīja braukt ar longbordu un pēc tam es aizrāvos.” Viņš turpina, sakot: “Sērfošana pilsētā ir pārsteidzoša, es domāju, šāda vieta ir tikai viena. Jūs nekur citur pasaulē neatradīsiet šāda veida upes vilni pilsētas centrā.” Aleksam ir šovmena bramanība, tomēr viņam nav svarīgi, lai viņu vērotu vai apbrīnotu. “Tas ir sports, kurā jāatrod noteikta harmonija ar dabu, lai to izbaudītu. Tas ir nedaudz patmīlīgs sports, bet ar to var nodarboties arī kopā ar labiem draugiem un citiem labiem cilvēkiem. Tas atklāj manī labāko, jo es esmu savā elementā, kas ir ūdens.”

Karīna, 25, ir citāda. Šī enerģiskā sporta zinātņu studente ir pilnīgi bezbailīga uz ūdens. Viņa saka: “Es krāmu tirdziņā ieraudzīju sērfošanas dēli un, tā kā vienmēr biju vēlējusies sērfot, bet man nebija pietiekami daudz naudas tāliem ceļojumiem, es to nopirku par 50 eiro un nolēmu izmēģināt Eisbahā, lai ko tas arī prasītu. Es vienkārši aizgāju, noliku dēli uz ūdens un teicu, ka šeit es esmu.” Pēc pieciem gadiem Karīna kļuva par Eiropas čempioni.

Gūstiet interaktīvu pieredzi, apskatot mūsu stāstu Pilsētas sērfotāji šeit.