Ar repu un dzeju Keiptauna cenšas mazināt dalījumu rasēs
Autors Džo Penijs (Joe Penney)
Keiptaunai — pilsētai, ko apņem okeāns un divās daļās sadala Teibla kalna kailā klints, piemīt neticams dabas skaistums, un tā nevar attaisnot simtiem gadu senas verdzības un rasu apspiešanas pagātni.
Tagad mākslinieku, mūziķu, dzejnieku un filmu veidotāju paaudze cenšas pārvarēt šo mantojumu. Dienvidāfrikā, valstī ar 11 oficiālajām valodām, ir svarīgi ne tikai tas, ko viņi saka, bet gan kā viņi to saka.
Kvintins Goliāts (Quintin Goliath), kurš uzstājas ar skatuves vārdu Jitsvinger, kas nozīmē „Tik labs, ka veido atkarību“, ir Keiptaunas reperis ar jauktu etnisko izcelsmi. Viņš uzstājas afrikandu valodā, kurā runā 7 miljoni Dienvidāfrikas iedzīvotāju. Tā ir cēlusies no holandiešu valodas, bet ietekmējusies no malajiešu, portugāļu, angļu, kosu, ķīniešu un khoi valodas.
Goliāts, kurš repo par tādām tēmām, kas ietver politiku, identitāti un mīlestību, stāsta, ka afrikandu valoda kļūst arvien populārāka, jo īpaši jaunu cilvēku vidū.
„Afrikandu valoda ir kļuvusi agresīvāka un brīvāka pēdējo piecpadsmit gadu laikā,“ viņš saka. Viņš piebilst, ka kaimiņos Kimberlijā vienā teikumā tiek izmantotas līdz pat sešas dažādas valodas.
„Tā rezultātā mans dialekts var sasniegt plašāku kolektīvo apziņu, un tā ir afrikandu valodas nākotne: dažādu izteicienu iekļaušana un pieņemšana.“
Lai gan daži uzskata, ka afrikandu valodai ir daudzsološa nākotne, tās pagātne tiek apstrīdēta. Afrikandu valoda izveidojās Keiptaunas reģionā no Rietumāfrikas nākušu vergu, Khoi un San cilšu pamatiedzīvotāju un indonēziešu vidū, kuri pielāgoja vergu īpašnieku un koloniālo ieceļotāju holandiešu valodu, izveidojot kopēju valodu.
Saskaņā ar Dienvidāfrikas Rasu attiecību institūta datiem mūsdienās tikai aptuveni 40 procentu to iedzīvotāju, kuri afrikandu valodā runā mājās, ir baltie dienvidafrikāņi.
„Daudzi joprojām mūsdienās atsaucas uz balto afrikandu valodu kā brīnišķīgu, tīru un pareizu, bet otru versiju kā negatīvu vai zemāka līmeņa formu, atspoguļojot iekšēju sevis nīšanu, kas palikusi no verdzības, koloniālisma un aparteīda laikiem,“ Goliāts stāsta.
„Nepieciešams liels izskaidrošanas darbs plašākā afrikandu kopienā,“ viņš saka.
Arī Keiptaunas dzejnieks Jetro Louvs (Jethro Louw) uzstājas afrikandu valodā. Viņš ir pamatiedzīvotāju Khoi-San un Mozambikas vergu pēctecis un savā dzejā ietver pamatiedzīvotāju stāstus un Keiptaunas mītus. Viņš spēlē muzikālo loku, kas tradicionāli tiek izmantots dzejai, mūzikai un komunikācijai.
„Es cenšos sabiedriskajā telpā popularizēt pirmās nācijas kultūru un tās simbolus, piemēram, loku,“ viņš stāsta.
Pēc zulu, kosu un afrikandu valodas ceturtā visplašāk lietotā valoda Dienvidāfrikā ir angļu valoda, bet tās loma sabiedriskā dzīvē ir daudz ietekmīgāka.
Beki Pilots Billers (Bheki Pilot Biller) ir 24 gadus vecs kino nozares students no Limpopo, kurš runā zulu un angļu valodā, pēdējo izvēloties savam darbam, kurā galvenā uzmanība tiek pievērsta sociāliem jautājumiem.
Pilots stāsta, ka Keiptauna joprojām ir sadalīta rasēs un viņš ir pieredzējis diskrimināciju, mēģinot iekārtoties darbā, jo nerunā afrikandu valodā.
„Es nevaru pieņemt situāciju, ka, lai iegūtu kādu amatu, ir nepieciešama noteikta ādas krāsa. Lai iegūtu karjeras iespējas, dažkārt tiek norādīts, ka jāmāk labi lasīt un rakstīt afrikandu valodā. Kas tas ir par darbu?"
Šķiet, arvien vairāk cilvēku visās Keiptaunas kopienās pieprasa, lai Dienvidāfrika būtu vienotāka: nesen koncertā labi zināmais rokmūziķis Džeremijs De Tollijs (Jeremy De Tolly), kurš ir baltais no Keiptaunas un kura dzimtā valoda ir angļu, teica, ka valsts baltajiem iedzīvotājiem sava pārticība būtu jādala ar līdzcilvēkiem Dienvidāfrikā.