Spānijas baltie ciemati piedāvā ielūkoties izgaisušajā pagātnē
Autors Marselo del Poso (Marcelo del Pozo)
Žilbinošas grupiņas ar kuba formas mājām, kas uzrāpušās ar olīvkokiem noaugušajos Andalūzijas kalnos, Spānijas dienvidu „Pueblos Blancos“ jeb baltie ciemati tā tiek dēvēti ar kaļķi balsināto ēku dēļ, kas tiek darīts ar nolūku saglabāt vēsumu to iekšpusē.
Šauro ieliņu labirints ir atgādinājums par šī reģiona piederību musulmaņiem viduslaikos, kad tas bija pazīstams kā Al-Andalus. Daudziem nosaukumiem ir arābu izcelsme, piemēram, Alcala nozīmē „pils“.
Vēl viens pavediens uz seno pagātni ir piedēklis „de la Frontera“ jeb „no robežas“, atgādinot laikus, kad Spānija bija sadalīta kristiešu un musulmaņu teritorijās.
Vietējie festivāli ir dažādi: no reliģiskām procesijām, kurās vīrieši pa akmens ielām pārnēsā ar ziediem rotātas statujas, līdz vēršu skrējieniem, kuros ciematā tiek izlaisti vērši un dalībnieki noliekušies bēg no viņu ragiem.
Lai gan šis reģions ir ārkārtīgi skaists un pievilcīgs tūristiem, kas apmeklē Spānijas dienvidus, tas ir arī viens no nabadzīgākajiem valsts rajoniem ar vienu no augstākajiem bezdarba līmeņiem Eiropas Savienībā.
Andalūzija 2015. gadā bija Eiropas reģions ar otro lielāko bezdarba līmeni saskaņā ar Eurostat datiem — gandrīz katrs trešais bija bez darba. Vairāk nekā puse jaunu cilvēku ir bezdarbnieki.
Tradicionāli cilvēki šeit ir pārtikuši no olīveļļas nozares — Spānija ir lielākā olīveļļas ražotāja pasaulē, — bet tas, ko cilvēki sagaida, mainās, un jaunie cilvēki vairs nevēlas strādāt garas stundas slikti apmaksātā darbā lauksaimniecībā.
„Jaunie cilvēki dodas uz pilsētām,“ saka 19 gadus vecais Hosē Marija Kortiho (Jose Maria Cortijo), kurš dzīvo Vegā de los Molinos, kas ir daļa no Arkosas de la Frontera, balta ciemata uz kalna kores, kas stiepjas lejup uz ieleju.
Augustīns Pina (Agustin Pina), siera meistars blakus esošajā ciematā Viljaluengā del Rozario, kas piekļaujas Sierra de Grazalema nacionālajam parkam, piekrīt.
„Jaunie cilvēki nevēlas strādāt laukos, jo šāda dzīve līdzinās verdzībai,“ stāsta 58 gadus vecais vīrietis, kurš laukos ir strādājis visu mūžu. „Viņi vēlas strādāt no pirmdienas līdz piektdienai.“
Iedzīvotāji saka, ka dzīve ciematā ir klusa un mierīga, līdzīgi kā senos laikos.
„Kad es aizbraucu uz lielām pilsētām, es nevaru vien sagaidīt, kad došos atpakaļ,“ saka Kortiho 50 gadus vecā māte Marija Hosē Mansano (Maria Jose Manzano). „Visur ir troksnis, steiga un stress.“
(Soņas Dousetas (Sonya Dowsett) raksts)