Dabas noslēpumu fotografēšana: stāsts par dabas atjaunošanas projektu

Vēju appūstas klinšu virsotnes, purvi pie ezera un mierīgi meži — dabīgie biotopi pievilina savvaļas dzīvniekus un ainavu fotogrāfus, kuriem ir pacietība iemūžināt pakāpeniskās izmaiņas un attīstību cauri gadalaikiem. Tomēr dažkārt, fotografējot laika gaitā, var dokumentēt vēl pamatīgākas izmaiņas, par kurām var priecāties, piemēram, dabas atjaunošanos pamesta karjera teritorijā, kuru atguvusi daba.

Geila ir Natured Secrets fotogrāfe, un viņa aizraujas ar bioloģisko daudzveidību un dabas atjaunošanu zaļajās zonās. Viņa ir dokumentējusi dabas atjaunošanas projekta lēno attīstību netālu no savām mājām Apvienotajā Karalistē, un viņa cer, ka viņas darbs varētu iedvesmot citus atdot atpakaļ dabai kādu mazu platību no sava dārza.

Stāsts sākās pirms 20 gadiem, kad Geila stādīja mežu blakus savām mājām Penninu kalnu grēdā Anglijas ziemeļrietumos, pārvēršot vairs neizmantotu karjeru un kādreizējo ūdeļu audzētavu plaukstošā savvaļas patvērumā.

Tagad, kad ainava ir atguvusi dzīvniekus un augus, ir piepildīts Geilas mērķis — “cerības ceļojums”, nojaucot robežas starp viņas dārzu un atjaunoto apvidu un radot īstu savvaļas teritoriju.

“Kad mēs ieradāmies, es gribēju šai apkārtnei piešķirt “vietas sajūtu”, lai savās attiecībās ar šo vietu varētu izveidot saikni ar dabu,” saka Geila, kas Lankasteras Universitātē ir ieguvusi maģistra grādu dabas aizsardzībā un ekoloģijā. “Sākotnējo ainavu ir pārveidojusi rūpnieciskā darbība, atstājot aizlaistu zemi. Bet, tā kā karjera izstrāde beidzās, šī apkārtne piedzīvoja dabas atgriešanos. Atdzimšanu.

Mēs sākām ar šo transformāciju atdarināšanu un tāda dārza veidošanu, kas ainavā neveidotu redzamas robežas ar esošo vidi. Es nekad nebiju domājusi, ka mums vispār būs dārzs. Mēs tikai “pieradinājām dabu”.

Tā kā zeme lēnām sāk atgūties, Geila redz, ka šis projekts ir perfekti piemērots ilgtermiņa fotografēšanai. “Vairākus gadus studēju Čelsijas Botāniskās mākslas skolā, un es vienmēr jutu, ka [zeme] ir pelnījusi dokumentēšanu,” viņa saka. “Tas var būt dažādos žurnālos un mikro tīmekļa vietnēs, bet man tas ir dalījums starp zinātni un radošumu. Es cerēju, ka šeit manas fotogrāfijas varētu būt nedaudz atšķirīgas.

“Mūsu pamestais karjers nes līdzi rūpnieciskās pagātnes rētas, bet daba pārliecinoši atjaunojas šajā zemē. Esam aizbildņi šai teritorijai, kurā savijas elpu aizraujoša vēsture, rūpniecība, ģeoloģija, savvaļas dzīvnieki un augi, tāpēc es aizrautīgi dokumentēju zemes attīstību un bioloģiskās daudzveidības paplašināšanos, to visu fiksējot fotogrāfijās.”

Tagad teritorijā rosās savvaļas dzīvnieki, tostarp brūnie zaķi, kamenes, lauka cīruļi, kuitalas, ķīvītes, ezeru krāšņspāres, piekūni un brieži, un uzreiz var redzēt, kāpēc tā kļuvusi par fotogrāfu paradīzi. Mitrāju, pļavu, mežu un krūmāju krāsu diapazons kopā ar pļavām, kas bagātas ar ziediem, ir piesaistījuši dažādus savvaļas dzīvniekus.

“Pēdējo 20 gadu laikā esam palīdzējuši atjaunot zemi, atsedzot saldūdens avotus, lai uzlabotu apstākļus lielajās mitrāju ielejās un savienotu dīķus ar akmens sienām ar jaunam dīķiem bez akmens sienām,” saka Geila.

“Mēs esam iestādījuši vietējo lapu koku mežus, vērojam, kā tie aug un lēnām pārklājas ar samtainu sūnu, veidojot sulīgi zaļu vidi visa gada garumā un balstot dzīvības pārpilnību. Zari un stumbri smagi ieguļas sūnās, atgādinot zaudētās pasaules miniatūrā, kad to uzņem tuvplānā un palielina.”

Ja izvēlaties dokumentēt savu projektu, iespējams, kādu stūri savā dārzā, ko esat atgriezis atpakaļ dabai, pārliecinieties, ka jums ir pareizā kamera un objektīvs. Geila izmanto savu Canon EOS 6D Mark II kopā ar vienu no viņas makroobjektīviem, lai uzņemtu šīs sīkās pasaules. “Kamera dod mums iespēju būt kopā ar kādu konkrētu radību — vai tas būtu zieda tuvplāns, kukainis vai sporas paparžu lapu apakšā,” viņa saka. “Jūs sākat ieraudzīt lietas, kuras iepriekš neesat pamanījis, un tas man lika labāk apzināties, kā var izveidot labāku saikni ar dabu, izmantojot objektīvu.”

Šī saikne tika nostiprināta, kad Geila kopā ar amatniekiem bija pārbūvējusi šķūni, izmantojot kādreizējā karjerā atrastus akmeņus, un pēc šķūņa atjaunošanas darbiem tajā parādījās plīvurpūču ģimene. Tagad tā ir jauna mājvieta putniem.

“Mācīšanās “skatīties“ caur kameru un klusi gaidīt, līdz parādās plīvurpūces, ir man devusi iespēju vēl vairāk vērot,” saka Geila. “Es pamanu zāles stiebru kustību, gaismas izmaiņas, naktstauriņus, putnus un ziedus, kam viņi pieskaras. Uz mirkli es kļūstu par medījumu, kad objektīvā parādās plēsēja nagi, tam riņķojot virs manis, un pēc tam stāsts mainās, kad es pārvietojos. Es kļūstu par mednieku.”

Geila izmanto otru pilnkadraDSLR kameru, kam izvēlējusies EF objektīvus ar lielāku fokusa attālumu. Paturot vienu kameras korpusu ar makro objektīviem un citu ar teleobjektīviem, viņa nekad nepalaiž garām nevienu mirkli, kad būtu jāmaina objektīvi. Šie rīki viņai palīdz uzņemt iespaidīgas debesis un putnus lidojumā, piemēram, pūces, un attēla stabilizācija ir īpaši svarīga, jo viņa neizmanto trijkāji.

“Lai piekļūtu tuvāk pūcēm, man nepieciešama sasniedzamība, ko piedāvā mans brīnišķīgais objektīvs EF 600mm f/4L IS III USM,” viņa saka. “Es šeit esmu tālu prom no vietas, kurā fotografēju, un man nav slēptuves, tāpēc nevaru vienkārši sēdēt un sajust, ka man pienāk klāt briedis vai putns. Pat sarkanrīklīti ir grūti nofotografēt, jo koki ir tik lieli. Jūs zināt, ka ar 600 mm fokusa attālumu iegūsiet vislabākos kadrus, jo fiksētā fokusa attāluma objektīvs nodrošina asus attēlus, savukārt Canon EF 100-400mm f/4.5-5.6L IS II USM objektīvs sniedz iespēju tuvināt un tālināt, lai varētu uzņemt putnu, ja tas pārvietojas vai tuvojas. Es varu strādāt no attāluma.”

Geila ir arī dokumentējusi dabas atjaunošanas projektu, izmantojot anketas, ziedu nospiešanu, augu saglabāšanu spirtā, kā arī veidojot skices un akvareļus. Viņai patīk īsie mirkļi ar savvaļas dzīvniekiem, kurus ir pievilinājusi šī vieta, un viņa aizrautīgi stāsta par ieguvumiem, ko garīgajai veselībai sniedz mijiedarbība ar dabu. “Skatoties caur kameru šajos agrajos rītos, es iegūstu mieru un klusumu,” viņa skaidro. “Es varu saglabāt šo prāta stāvokli, daloties ar šiem attēliem sociālajos tīklos, palīdzot citiem ar savu pieredzi, kā ieraudzīt skaistumu, kas mūs ieskauj.”

Viņa mudina ikvienu domāt par līdzīga projekta izveidi, sākot ar dažiem kokiem vai krūmiem, lai piesaistītu putnus un kukaiņus. “Ja iespējams, vienmēr stādiet kokus,” viņa iesaka. “Jums nav nepieciešams daudz vietas — pēc sešiem vai septiņiem gadiem jums būs mežs, un jūs varēsiet tajā staigāt un sajust tā radīto vidi.”

Autors: Lorna Dokerila (Lorna Dockerill)